Vēsture

1924. gads Mazirbe

Pirmie kopdziedāšanas svētki, kurus varētu saukt par lībiešu dziesmu svētkiem, norisinājās 1924.gadā Mazirbē. Kopā sanāca ap 60 dziedātāju kupls kopkoris no Sīkraga, Košraga un Kolkas koristiem K.Bernšteina vadībā. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā lībiešu koru kustība izveidojās pateicoties Kārļa Staltes, viņa meitas Margaretes Staltes, Kārļa Bernšteina un Rūdolfa Ermanbrika interesei un aktivitātei. Vairāk par šiem svētkiem un lībiešu kora kustības aizsākumiem var lasīt portālā livones.net.

http://www.livones.net/lv/kratuve/livones-net-arhivs/libiesu-kori

2012.gada 21.jūlijs Tīnūži

Lībiešu dziesmu svētku tradīcija tika turpināta pēc 88 gadiem. Pateicoties Salaspils kora „Lōja” un diriģenta Ģirta Gailīša aktivitātei 2012.gada 21.jūlijā Tīnūžu muižā norisinājās atjaunotās Latvijas vēsturē pirmie, bet hronoloģiski otrie kopdziedāšanas svētki „Uŗū, uŗū 2012”. Piedalījās Salaspils koris „Lōja”, lībiešu ansambļu „Līvlist”, „Rāndalist”, „Kāndla” dziedātāji, „Nurmorkestõr”, arī individuāli dalībnieki kopskaitā ap 70. Speciāli šiem svētkiem biedrība „Koris Lōja” izdeva dziesmu krājumu „Uŗū, uŗū 2012. Loulkub”, tajā tika iekļautas visas šajos svētkos dziedātās dziesmas.

„Uŗū, uŗū 2012. Loulkub”
+ 15

2015.gada 16.augusts Rīga, Vērmanes dārzs

III Lībiešu dziesmu svētki norisinājās 2015.gada 16.augustā Rīgā, Vērmanes dārzā. Rīgas svētku ietvaros tika noorganizēta plaša programma ar kopējo nosaukumu „Līvu diena” (Līvõd pǟva). Visas dienas garumā ar daudzveidīgu programmu uzstājās lībiešu folkloras ansambļi, atsevišķu uzvedumu rādīja „Skandinieki”, izzinošas kultūrvēsturiskas nodarbes bija pieejamas jebkura vecuma apmeklētājiem, darbojās amatnieku tirdziņš un gaisā virmoja lībiešu tradicionālo ēdienu smaržas. Vakara lielkoncertā „Radām un rādam” piedalījās jau vairāk kā 200 dziedātāji, instrumentāla džeza grupa Madara Kalniņa un Denisa Paškēviča vadībā, vokālā džeza grupa „Assembly singers”, grupa „Kalā jeng”, arfiste Elizabete Lāce, dūdinieks Ernests Medenis, grupas „republic” līderis Jānis Rībens, dažādi solisti. Koncerta moderatore – aktrise Lelde Vikmane. Kopkorī vienojās kori „Ave Sol”, „Lōja”, „Balsis”, „Juventus”, „Pernigele”, „Doma”, visi lībiešu ansambļi un individuāli dziedātāji. Virsdiriģenti – Ģirts Gailītis, Andris Veismanis, Ints Teterovskis.

Svētku ieraksts skatāms šeit

Svētku foto šeit

2019. gada 18.augusts Rīga, Dzegužkalns

IV Lībiešu dziesmu svētki norisinājās 2019.gada 18.augustā Rīgā, Dzegužkalnā. Plaša programma visas dienas garumā, līvu „brančs”, amatnieku tirdziņš, dabas stelles, dažādas meistarklases un daudz kas cits. Rīgas lībiešu dziesmu ansambļa „Līvlist” un Kolkas „Laulas” veidots uzvedums „Līvõd kōzgõnd” (lībiešu kāzas), lībiešu ansambļu uzstāšanās, modernā lībiešu mūzika Arta Gāgas un DJ Mixmaster AG, igauņu blūza dueta „Ringhold” un dažādu muzikālo apvienību sniegumā. Pirms vakara lielkoncerta „Skandinieku” vadīts ugunsrituāls. Lielkoncertā piedalījās  kori „Lōja”, „Anima”, „Muklājs”, „Senaiskalns”, „Pernigele”, solisti , „Skandinieki”, instrumentālā grupa U.Prauliņa vadībā, koncerta moderators – Toms Liepājnieks. Līdztekus klasiskām lībiešu kora dziesmām izskanēja arī vairāki jaundarbi (Agneta Krilova) un īpaši Uģa Prauliņa cikls „Saknes.Jūrd. Roots”. Virsdiriģenti – Ģirts Gailītis, Laura Leontjeva, Matīss Tučs.

Svētku foto un video

Lībiešu kormūzikas mantojums

(no 2019.gada 2.augustā, Mazirbē notikušās konferences priekšlasījuma)

Jau kādu laiku esmu pievērsies lībiešu kormūzikas lauciņa izpētei, kopšanai un vairošanai, bet šī ceļa iesākumā bija tikai vāra nojausma par to, ko šī kultūrvēsturiskā mantojuma neizpētītā daļa varētu slēpt savās dzīlēs. Dibinot kori „Lōja” 2007.gadā, šie visi jautājumi laika gaitā kļuvuši tik aktuāli, ka nu jau varu padalīties ar savu pieredzi šīs problemātikas pētniecībā.

Vai kora dziesma var tikt dziedāta arī līvu mēlē?

Uz šo, it kā absurdi vienkāršo jautājumu man ir nācies atbildēt virkni reižu! Gan saviem kolēģiem – latviešu diriģentiem, gan, pirmkārt jau pašam sev.

Pirmā, loģiskā atbilde – bet protams JĀ! Mēs taču zinām igauņu lielmeistara Veljo Tormisa ciklu „Līvu mantojums”! Noteikti ir vēl kaut kas! Kaut kam jābūt!

Bet.... meklējot, pirmkārt jau savam korim „Lōja” piemērotu repertuāru, nonācu pie atskārsmes, ka nemaz tik vienkārši nav! Jo neko daudz vairāk par jau pieminēto Tormisa ciklu atrast arī neizdodas. Vismaz publiskajā informācijas telpā un kora literatūras krātuvēs NEKĀ NAV!

Pētīdams šo problemātiku aizvien dziļāk, konsultēdamies ar lībiešiem, kuri dziedāšanu savā mēlē vienmēr turējuši godā, uzgāju arvien jaunus materiālus, rokrakstus, senus un plašāk nezināmus dziesmu krājumus – nonācu pie secinājuma, ka ir pienācis laiks to visu beidzot sākt apkopot kā neatņemamu Latvijas un arī somugru tautu kultūras vēstures mantojuma sastāvdaļu vienā veselumā. Lai tas būtu pieejams visiem, kuri vēlas dziedāt kora dziesmu lībiešu valodā un nebūtu priekšlaicīgi jānolaiž rokas, jo „nekā taču nav!”, „kur tad ir?”. Šobrīd interneta vidē pieejama mūsu uzturēta vietne „livodkuor.lv”, kur lēnām, bet metodiski mēģinām apkopot līvu kormūzikas paraugus cauri laikiem, ievietojot notis un teksta izrunas paraugus. Turpinās darbs arī pie līdz šim neaizpildītās nišas, baltā plankuma pasaules kultūras kontekstā – Lībiešu kormūzikas antoloģijas izveides. Sadarbojoties ar mūsdienu komponistiem, tiek rosināts arī lībiešu kormūzikas jaunrades process. Lai kormūzikas tradīcija līvu valodā būtu dzīva un ar augšupejošu tendenci!

Kas tad ir lībiešu kora dziesma?

Lībiešu kora mūzikas pirmsākumi meklējami 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, kad lībiešu vidē parādījās nepieciešamība pēc sabiedriskiem pasākumiem un, līdz ar to, arī pēc kora, kas šādus pasākumus varētu kuplināt ar dziesmām dzimtajā valodā. Lai radītu repertuāru lībiešu korim, pirmsākumos tika iets vieglākais ceļš – baznīcas dziesmu grāmatās atrodamie korāļi tika tulkoti (reizēm pat tiem pielāgoti tautas dziesmu vārdi, kas ritmiski bijuši piemēroti jau esošajai mūzikai!) un dziedāti līvu valodā. Šādu ieceri un vēlmi var manīt jau Jāņa Prinča 1845.gadā klajā nākušā dzejas krājumā „Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”, kur katram dzejolim par ritmisko pamatu ņemta kāda no baznīcā dziedātām dziesmām, uz ko arī norādīts. Kaut arī Prinča dzeja rakstīta latviski, taču vēlmi „uzlabot” un darīt tautai tuvāku baznīcā dziedamo mūziku skaidri var saprast ne tikai tā laika latviešu, bet arī lībiešu vidē. To 20.gs. 30.-tajos gados atkal aktualizēja Kārlis Stalte, kurš pats būdams arī kantors un ērģelnieks, sastādījis „Līvlist vaimli rāntoz” (Lībiešu garīgo dziesmu krājums) (1939, Helsinki). 102 dziesmām (23 no tām Staltes oriģināldzeja) katram dzejolim norādīts attiecīgais baznīcas dziesmu grāmatas korāļa numurs, kurš būtu piemērots atskaņošanai.

Pirmais lībiešu koris sācis darboties 1922.gadā Sīkragā, par tā vadītāju kļuva Margarete Stalte. Veidojot kora repertuāru, īpaši laicīgo, lielu darbu veicis Kārlis Stalte, kurš sevis rakstītajai dzejai meklējis atbilstošus mūzikas piemērus brāļu tautu mūzikas literatūrā. Līdz 2.pasaules karam izdoti 2 dziesmu krājumi, abi Helsinkos: 1929. – sastādītājs Kārlis Stalte, 1933.gadā – sastādītāja Margarete Stalte. Pirmajā krājumā „Līvõkīel lōlõd” (1929, Helsinki, Wikstedt kivdruk) pārliecinoši lielākā daļa no kopumā 30 dziesmām ir igauņu, somu, latviešu un vācu u.c. tautu kormūzikas un tautas dziesmu apdaru adaptācijas vai tieši tulkojumi lībiešu valodā. Šeit atrodamas gan Minas Hermas, gan Juhana Āvika u.c. dziesmas, arī Frederika Paciusa „Min Izāmō” – nu jau kā lībiešu himna ar Kārļa Staltes dzeju. Oriģināldzeja izmantota vairākos gadījumos (aktīvs šajā ziņā ir Pēteris Dambergs), atrodot tai ritmiski un melodiski piemērotus analogus.

Otrajā, 8 dziesmu krājumā „Līvõkīel lōlõd II” (1933, Helsinki, Wikstedt kivdruk) jau iekļautas arī divas M.Staltes oriģinālkompozīcijas – „Vȭrõl Māl” un „Min igā”. Kopumā gan jāatzīst, ka adaptācijas un aizguvumi ne vienmēr uzskatāmi par veiksmīgiem, vairāk redzami mēģinājumi vienkāršot repertuāru, lai tas būtu sasniedzams dziedātāju varēšanai. Tas vairākumā gadījumu saistīts ar lībiešu kora repertuāra veidotāju ne visai augsto tieši muzikālās izglītības līmeni, kas par prioritāru izvirzījuši tomēr pašu lībiskās kordziedāšanas faktu, to, ka koris dzied dzimtajā valodā. Šis (un dziedātāju varēšana) arī ir par iemeslu sarežģītāku kora dziesmu adaptācijas trūkumam un diezgan kuslai jaunrades kustībai starpkaru periodā. Kā lielākais notikums līvu kormūzikas norisēs jāatzīmē Lībiešu Dziesmu svētki 1924.gadā Mazirbē, kur kopdziesmā vienojušies 62 dziedātāji.

 Zināms aktivitātes uzplūds lībiešu kormūzikas lauciņā novērojams 20.gs. 60.-70. gados, kad savu rūpi par nepelnīti aizmirsto mazo brāļu tautu, arī lībiešu kultūras un muzikālo mantojumu īpaši uzņemas igauņu komponists Veljo Tormiss. 1970.gadā radīts cikls lībiešu tautasdziesmu apdaru cikls, kas ar nosaukumu „Septiņas lībiešu tautasdziesmas” (Seitse liivi rahvalaulu segakoorile) izdots 1974.gadā Tallinā. Turpinot šo darbu Tormiss uzraksta jau apjomīgākas šo pašu dziesmu versijas (vispirms trīs atsevišķas, tad jau kā pasaulslaveno ciklu „Lībiešu mantojums”). Vēlētos piebilst, ka pateicoties Tormisam lībiešu tautasdziesma un kora mūzika ir ieguvusi pasaules elpu, viņa veidotais cikls „Līvu mantojums” ir iekļauts daudzu pasaulslavenu koru repertuārā. Arī citas viņa kompozīcijas līvu valodā būtu pelnījušas lielāku atpazīstamību. Piemēram „Lōlõd, algid kistõgid” (Dziesmas, nekad nedziestiet) un Hildas Cerbahas-Grīvas šūpļa dziesmas melodijas harmonizējums „Ällõloul”.

Līdztekus V.Tormisa devumam, lībiešu kora mūzikas attīstība nav iedomājama bez muzikologa, pedagoga, komponista, zinātnieka un folkloras pētnieka Dzintara Kļaviņa ilggadīga darba šajā virzienā.

20.gs. 90.-to gadu sākumā, studējot kordiriģēšanu Mūzikas akadēmijā, gāju uz lekcijām pie Dzintara Kļaviņa un spēlēju kārtējo partitūru kārtējā tonalitātē šī ārkārtīgi pedantiskā pasniedzēja uzraudzībā. Tobrīd nevarēju pat iedomāties tālākās savas muzikālās darbības tik dziļu sasaisti ar Dz. Kļaviņa daiļradi un viņa mūža darbu – lībiešu folkloras pētījumiem, lībiešu kora dziesmas godā celšanu un līvu mūzikas kultūras akadēmiskā slāņa definējumiem.

Līdz Dz. Kļaviņa daiļrades un viņa devuma lībiešu mūzikas kultūrā pētīšanai nonācu jau vēlāk, veidojot koncertprogrammas korim „Lōja”. Saprotot, ka kora repertuāru lībiešu valodā nevar veidot tikai un vienīgi no tā, ko var viegli atrast un kas jau ir zināms – Tormisa cikls un daži citi piemēri, sāku meklēt informācijas avotus un loģiski nonācu līdz Kļaviņam. Jo vairāk iedziļinājos visā šajā problemātikā, jo vairāk kļuva saprotams, ka ar līdzīgu jautājumu savā laikā saskāries arī pats Dz. Kļaviņš, kad, būdams ansambļa „Līvlist” veidotājs un vadītājs, centās radīt lībiski dziedamu repertuāru savām vajadzībām – kur rast mūsdienīgu kora dziesmu līvu valodā?

Kļaviņš par savas jaunrades pamatu bija ņēmis plašus folkloras materiālu pētījumus, un bija loģiski pievērsies arī Tormisa darbam šajā virzienā. Kā viņš pats stāsta (tas nopublicēts 2005.gada „Lībiešu gadagrāmatā”, B.Šuvcāne):

 

Ar Veljo iepazināmies 1972. gadā. Uzzinājis, ka Rīgā radies lībiešu koris (ansamblis), atsūtīja savas lībiešu dziesmas – svītu, kurā ietilpinātas vērtīgas tautasdziesmu melodijas.

Sākām tās mācīties. Negāja viegli. Folkloras materiāli bija autentiski, iegūti no Oskara Loritsa fonogrāfiskajiem pierakstiem. Aranžējumi arī piemēroti mūsu toreizējās varēšanas līmenim. Trīsbalsīgi. A capella. Vienkārši, lakoniski, trāpīgi formā.

Svīstot apguvām nošu rakstus. Daža laba īpatnība, piemēram, "Čičorlinkist" melodija, kur sastopamas diatoniskās skaņkārtas variablas pakāpes, bija grūti piesavināma.

Pavasara pusē no Tallinas atbrauca Veljo. Izstāstīju viņam mūsu problēmas. Teicu: "Aizej pats un iemāci." Tā arī darījām. Pēc tam, pārrunājot pieredzēto, Veljo noskumis teica: "Bet es domāju, ka viņiem (t. i., lībiešiem) tas ir asinīs."

Pārrunājām arī profesionālos jautājumus. Piemēram, kādā apdarinājumu veidā labāk popularizēt autentiskās folkloras melodijas? Viedokļi bija līdzīgi. Atšķīrās vien nianses. Tormiss orientējās uz profesionāli izglītotiem dziedātājiem, kuri var iedzīvināt senās tautasdziesmas mūsdienīgas kormūzikas ietērpā. Pēc dažiem gadiem "Septiņas lībiešu tautas dziesmas" to oriģinālveidolā arī sekmīgi atskaņoja viens no brāļu Kokaru koriem (kamerkoris „Ave Sol”, vēlāk arī „Daile” – Ģ.G.).

Man turpretim šķita, ka ne mazāk svarīgi ir to darīt, strādājot ar amatierkolektīviem, tādiem kā "Līvlist", kur komponistam mūžam jārēķinās ar to, ko dziedātāji spēj un var.

Kā redzam – problemātika tieši tāda pati kā 20.gs. sākumā, kad bija jāpielāgojas kora sastāvam un dziedātāju varēšanai. Visā „Līvlist” pastāvēšanas vēsturē Kļaviņš savā jaunradē ir centies sabalansēt muzikālā materiāla ambīcijas ar izpildītāju sastāvu un dziedātāju reālo varēšanu, gan uzstādot lielākus uzdevumus, gan reizumis atkāpjoties no sākotnējām, daudz lielākām muzikālām ambīcijām. Tādēļ arī vairāk mēs redzam skaņdarbus ar pavadījumu, kas atvieglo koncertizpildījumu neprofesionāliem dziedātājiem, arī vienbalsīgu vīru balsu lietojumu (acīmredzami saistībā ar aktuālo izpildītāju sastāva problēmu).

Dziesma ir jāvar nodziedāt, tai ir jābūt saprotamai klausītājam!

Šādi principi ņemti arī divvalodīgā dziesmu komponēšanā, kur lībiskais tiek saausts ar latvisko vai pat vienkārši tulkots. Sadarbībā ar ilggadēju „Līvlist” dziedātāju, lībiešu valodnieku, skolotāju un dzejnieku Pēteri Dambergu, tiek veidoti tautas dziesmu cikli, lieli uzvedumi (piemēram „Lībiešu kāzas”, „Jūras dziesmas”, „Putnu dziesmas” u.c.). Jāpiezīmē, ka Dz.Kļaviņa manuskriptos ir ļoti maz norāžu tieši muzikālā ziņā – gandrīz nekad nav norādīta izpildījuma dinamika, retas ir tempa norādes. Kļaviņa paša skaidrojums tam ir gan praktisks (viss ir atkarīgs no tā, cik liels vai mazs sastāvs dzied, kāda ir akustika!), gan uzticības un cieņas pilns pret citu interpretu, neuzspiežot tam savu viedokli, ļaujot tam būt radošam un atklāt savas nianses. Bet, lai atvieglotu šo atklāsmes ceļu, notīs ir ļoti daudz skrupulozu norāžu par dažādām skaņdarba apguves metodikas niansēm, problēmām, ar kādām darba procesā saskāries pats autors. Daudz paskaidrojumu lībiskā teksta lietojumam, melodijas izcelsmei, atsauces uz personālijām un informācijas avotiem. Katrs skaņdarbs ir kā pamatīga un dziļa pētījuma rezultāts, kur autors aicina pētīt to vēl tālāk un atklāt lielākas sakarības!

Ar lībiešu valodas lietojuma pakāpenisku palielinājumu, autors arī „audzina” un izglīto auditoriju, pieradina to dzirdēt valodas plūdumu un no latviešu valodas atšķirīgo ritmiku. Ar lielu cieņu attiecoties pret lībiešu tautas dziesmas melodiju, tiek veidotas vieglāk saprotamas un apgūstamas kompozīcijas, kuras tomēr ir izcili lībiešu kormūzikas paraugi. Īpaši veiksmīga ir šūpļa dziesma „Tullõ,tullõ, Tukulōz” (Nāc, nāc, miega Klās, 1976), kur katrai balss grupai ir sava, nedaudz atšķirīga melodiskā līnija, kura konstanti tiek saglabāta visas dziesmas garumā. Sākumu veidojot polifoniski (pakāpeniski iestājoties B-T-A-S), lai katra melodija būtu viegli uztverama klausītājam, autors visus melodiju variantus saauž homofonā faktūrā, kad visas balsis vienlaicīgi dzied katra savu nemainīgo muzikālo materiālu. Jāatzīst, ka no pedagoģiskā un metodiskā viedokļa šis ir ļoti veiksmīgs solis arī dziesmas apguvē.

Tieši šāda ir arī visa muzikālā materiāla attīstības tendence, kā rezultātā Dzintars Kļaviņš izvirzījis augstākus mērķus un savā jaunradē ir spēris platus soļus lībiešu akadēmiskās kora oriģināldziesmas virzienā. Būdams inteliģenti kautrīgs un pieticīgs, viņš gan visus sevis radītos lībiešu kormūzikas darbus parakstījis kā tautas dziesmu apdares, taču tie nenoliedzami ir pilnvērtīgi oriģinālmūzikas paraugi. Uz tautas melodijām balstītais cikls „Līvõ Triptih” (Līvu triptihs, 1973-74) ir jauns pakāpiens lībiešu kormūzikā gan sava muzikālā materiāla, gan formas sarežģītības ziņā. Tādu paņēmienu izmantojums kā mainīgs metrs un temps, polifonijas elementi un vairāku melodiju un teksta līniju vienlaicīgs lietojums, daudz aleatorikas - autors pierāda modernas lībiešu kormūzikas iespējamību mūsdienās. Jā, uz folkloras materiāliem balstītas, taču oriģinālmūzikas!

Dzintara Kļaviņa devums lībiešu kultūrvēstures un folkloras pētniecībā, kormūzikas attīstībā un pedagoģijā ir vēl nepietiekami analizēts un popularizēts, daudzas no viņa iecerēm aktuālas ir arī šodien!

1990.-tajos gados interese par kora dziesmu lībiešu valodā epizodiski radusies arī mūslaiku komponistiem. Tā, piemēram, Juris Vaivods savā kora ciklā „Rīgas vainags” iekļāvis savu, mūsdienīgu lībiešu tautas dziesmas „Lōliz izā, lōliz pūoga” versiju, kura faktūras sarežģītībā jau uzliek korim jaunus izaicinājumus. Uģa Prauliņa veidotās dziesmas Rīgas Doma kora skolas meiteņu korim arī ir jauna vēsma folkloras materiālu un mūsdienīgas kompozīcijas sintēzē. Lībiski gan tautas mūziku apdarinājuši, gan oriģināldziesmas komponējuši arī Raimonds Tiguls, Agneta Krilova-Bērziņa, Jānis Ķirsis, Madars Kalniņš, Elīna Selga un citi jaunās paaudzes skaņraži. Arī Jūsu padevīgajam kalpam ir izdevies harmonizēt dažas melodijas un radīt kādu tautas dziesmas apdari sava kora vajadzībām.

Mūsdienās ar lepnumu varu teikt, ka ir izdevies radīt komponistos papildus interesi par lībiešu folkloras materiālu, lībiešu dzejas un tekstu izmantošanu savā daiļradē. Kā ļoti veiksmīgs atzīstams 2018.gadā radītais Uģa Prauliņa un Saulkrastu kora „Anima” kopdarbs „Jūrd. Saknes. Roots.”, kur izmantoti gan Vidzemes, gan Kurzemes lībiešu teksti un melodijas, gan arī Ludzas igauņu jeb lucu folkloras materiāli. Šajā krājumā iekļauti arī Laimas Jansones versija tautas dziesmai „Tšītšōrlinkizt” un Edgara Beļicka kompozīcija „Lūotum” ar Julgī Staltes vārdiem.

2019.gadā lībiešu dziedāšanas svētkos pirmatskaņojumu piedzīvoja arī Agnetas Krilovas-Bērziņas „Trīs dziesmu cikls lībiešu valodā „Par kaķi, pelēm un kucēniem”” ar Kārļa Staltes un tautasdziesmu vārdiem.

Lībiešu kordziedāšanas tradīciju popularizēšana mūsdienās ir arī kopdziedāšanas veicināšana. 88 gadus pēc 1.Līvu Dziesmu svētkiem Mazirbē, 2012.gadā atjaunojām šo procesu un Tīnūžos atkal sarīkojām kopānākšanu! Šim notikumam par godu Jūsu padevīgais kalps atļāvās izdot lībiešu kordziesmu krājumu „Līvõd lōlõd pivād. Loulkub 2012” (Lībiešu dziesmu svētki. Dziesmu krājums 2012, izdevējs – biedrība „Koris Lōja”). 2015.gadā jau dziedājām Rīgas sirdī, Vērmaņdārzā kopā ar 9 koriem, solistiem un instrumentālistiem.

2019.gadā mums bija tas gods aicināt visus nākt un sadziedāt kopā jau IV lībiešu dziedāšanas svētkos 18.augustā Rīgā, Dzegužkalnā kur, līdztekus citām dziesmām, bija iespēja dzirdēt jau minēto Uģa Prauliņa ciklu „Jūrd” un Agnetas Krilovas-Bērziņas jaunāko veikumu.

Attīstot lībiskās kormūzikas jaunrades veicināšanu, esam iecerējuši arī pasākumu ciklu, kas tiks izsludināts 2021.gada oktobrī. Tā ietvaros rīkosim konkursu un aicināsim komponistus radīt savus oriģināldarbus koriem. Īpašā koru konkursā obligāti būs izlozēt kādu no šiem jaundarbiem un atskaņot žūrijai. Šādi mēs varam popularizēt ideju par lībiešu kormūziku kā dzīvu un modernu organismu, kas pilnvērtīgi iekļaujas Latvijas un pasaules kultūras norišu sarakstā.

Pēdējo 20 gadu laikā lībiešu kormūzika ir skanējusi visos kontinentos gan akadēmiskā Valsts kora „Latvija”, gan Radio kora un Rīgas Doma zēnu kora, gan daudzu dažādu amatierkoru izpildījumā. Līvu valodu dziedam ir dzirdējuši klausītāji gan Japānā, Austrālijā un ASV, 2019.gada vasarā arī Kanādā, kur „Lōja” iepazīstināja ārvalstu tautiešus ar lībiešu kormūziku. Visur auditorijā ir sastapta neviltota interese par šo nepelnīti novārtā atstāto Latvijas kultūras šķautni.

Tādēļ ar pārliecību varu teikt, ka darbs lībiešu kora mūzikas attīstībā turpinās un 22.gadsimta vēstures un kultūras mantojuma pētniekiem būs ko darīt arī 21.gadsimta materiālu analīzē!

 

Ģirts Gailītis

Salaspils kora „Lōja” diriģents