Komponisti un tekstu autori

Agneta Krilova

Komponiste dzimusi (1980.) un augusi Ventspilī un viņas pirmās kompozīcijas tapušas Ventspils Mūzikas skolā un vidusskolā pie skolotājas Ritas Grīnbergas. Jau padsmit gadu vecumā Agnetai tapa nopietnas kompozīcijas, kuras mūzikas vidusskolas laikā vainagojās ar 18 gadu jaunās komponistes pirmo simfonisko darbu klarnetei, marimbai un stīgu orķestrim, kuru atskaņoja VMV simfoniskais orķestris diriģenta Mārtiņa Berga vadībā. Pēc VMV Klavierspēles nodaļas (ped. Ludmila Martinovska) absolvēšanas (paralēli mācoties arī mūzikas teorijas nodaļā) Agnetas ceļš kompozīcijas studijās turpinājās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie komponistiem prof. Romualda Kalsona un prof. Jura Karlsona, iegūstot bakalaura un vēlāk arī maģistra grādu Mūzikā – kompozīcijā. Maģistra studiju laikā vienu mācību gadu studējusi arī Somijā, Helsinkos, Sibeliusa Mūzikas akadēmijā pie somu komponista prof. Veli-Matti Puumalas.

Komponistes Agnetas Krilovas intereses neapstājas tikai pie mūzikas. Agnetu vienmēr pastiprināti interesējusi arī medicīna un psihoterapija. Pēc studijām Somijā un JVLMA maģistrantūras absolvēšanas Agneta iestājās Rīgas Stradiņa universitātē Rehabilitācijas fakultātē, vēlāk studijas turpinot Liepājas universitātē, iegūstot Maģistra grādu Veselības aprūpē – Mūzikas terapijā. Zinātniski pētniecisko darbu izstrādājusi un ar izcilību aizstāvējusi par mūzikas terapijas ietekmi uz autiskā spektra traucējumiem, un kopš 2008. gada praktizē kā mūzikas terapeite ar dažādu diagnožu pacientu grupām. Liepājas universitātē absolvējusi arī Vadības un sociālo zinātņu fakultāti, iegūstot maģistra grādu Izglītības vadībā. Jā, Agneta uzskata, ka izglītības nekad nevar būt par daudz un viņas izglītības pūrā ir trīs maģistra grādi, studiju pieredze piecās augstskolās, dalība daudzās Latvijas un ārvalstu konferencēs, kongresos, meistarklasēs, semināros un kursos, kā arī pati vada lekcijas un meistarklases, un šobrīd jau atkal studē – Rīgas Geštaltterapijas institūtā, lai iegūtu psihoterapeites – geštaltterapeites kvalifikāciju.

Agnetai ir arī skanīga balss, tādēļ viņa piecus gadus bijusi Jāņa Zirņa vadītā jauktā kora “Ogre” dziedātāja, divus gadus Mārītes Puriņas vadītā vokālā ansambļa “Anima Solla” dalībniece, bet kopš 2019. gada ir kamerkora “Muklājs” kormeistare un vokālā pedagoģe. Savu balsi skolojusi pie Maijas Krīgenas un Antras Jankavas, bet šobrīd aizrāvusies arī ar etno dziedāšanas apgūšanu.

Pedagoģisko darbu mūzikas teorijā, kompozīcijā un klavierspēlē veikusi teju 20 gadus. Līdztekus komponēšanai, pedagoģiskajam un mūzikas terapeites darbam darbojusies vairākos radošos projektos – organizējusi akadēmiskās mūzikas koncertus, kormūzikas koncertus, brīvdabas pasākumus un labdarības koncertus, ekumēniskos dievkalpojumus-koncertus u.c., bijusi scenāriju autore un režisore vairākiem kultūras pasākumiem un koncertiem. Ikdienā ar lielu prieku un aizrautību strādā par projektu vadītāju PIKC NMV Emīla Dārziņa mūzikas skolā.

Veljo Tormiss

(dzimis 1930. gada 7. augustā, Kūsalā, miris 2017.gada 22.janvārī, Kūsalā) ir igauņu komponists, kurš tiek uzskatīts par vienu no talantīgākajiem kora komponistiem un nozīmīgākajiem Igaunijas 20.gadsimta komponistiem. Viņš ir ieguvis starptautisku slavu, galvenokārt pateicoties viņa iespaidīgajam skaitam sarakstīto kora dziesmu, kas pārsniedz 500 atsevišķas kora dziesmas, no kurām lielākā daļa ir a cappella. Lielākā daļa no šiem skaņdarbiem, tekstuālā, melodiskā vai vienkārši stilistiskā ziņā, ir balstīti uz tradicionālajām seno igauņu tautasdziesmām (igauņu: regilaulud).
Daļa viņa darbu tika aizliegti Padomju Savienībā, taču, tā kā lielākajā daļā viņa darbu ir folkmūzikas iezīmes, vairums no tiem tomēr tika atļauti.

Īpašu nozīmi Tormisa daiļradē ieņem mazo somugru tautu folkloras materiālu aktualizēšana. Pateicoties darbam lībiešu tautas dziesmu apdarināšanā, lībiešu tautas dziesmu motīvu plašam izmantojumam, oriģinālkompozīcijām, kuras balstītas uz lībiešu motīviem, Tormiss neviļus kļuvis par nozīmīgāko 20.gs. lībiešu kormūzikas komponistu. Līdztekus pasaulē plaši zināmajam dziesmu ciklam „Lībiešu mantojums”, Tormisa daiļradē atrodam vēl 7 lībiešu tautas dziesmu ciklu, dažus oriģināldarbus un atsevišķas, uz tautas mūziku balstītas dziesmas, kā arī lībiešu autoru un teicēju melodiju apdares korim. Citu autoru devums šajā lauciņā bijis stipri pieticīgāks.

 Dzintars Kļaviņš

Dzintars Kļaviņš (dzimis 1928.gada 18.maijā Valmierā, miris 2007.gada23.aprīlī Rīgā) – muzikologs, lībiešu kultūrvēstures un muzikālā mantojuma pētnieks, lībiešu dziesmu ansambļa “Līvlist” muzikālais vadītājs. Mēnešrakstā Līvli, 1993.g. jūlijā Tenu Karma, igaunis, lībiešu valodas un kultūras pētnieks, bibliogrāfs apsveikuma runā D.Kļaviņa 65. gadu jubilejas sakarā viņa devumu salīdzina ar J.G. Herdera ieguldījumu latviešu kultūrā. 

Dzintars Kļaviņš lībiešu muzikālajam mantojumam pirmo reizi pievērsās kad, gatavojoties 1957. gada pasaules jaunatnes un studentu festivālam Maskavā, jaunais mūzikas pedagogs Ventspilī nodibināja Ventiņu un lībiešu dziesmu ansambli, sadarbībā ar Alfrēdu Rūju iestudēja arī dejas, piemēram „Sārabumbal”, materiālus pierakstot Kolkā un citos ciemos no teicējiem, satikās ar 20. gs. 20. – 30. gadu lībiešu svētdienas skolas skolotāju Mārtiņu Lepsti.

1972. gada 8. janvārī jaunizveidotais lībiešu dziesmu ansamblis „Līvlist” pirmajā mēģinājumā Rīgā bija kopā ar pašu izraudzītajiem skolotājiem – Dzintaru un viņa dzīvesbiedri Dzidru Kļaviņu.

Rīgā pirmo repertuāru veidoja sadarbībā ar Pēteri Dambergu, kurš labi pārzināja lībiešu mutvārdu un muzikālo folkloru.

 Dzintars Kļaviņš veidoja apdares lībisko melodiju pūram un rakstīja oriģināldziesmas, veidoja uzvedumus „Lībiešu kāzas 19.gs.” (1977-1979), „Ziemas laiku meti”(1982.), svītas „Lībiešu bērnu dziesmas” (1994.) un „Lībiešu rotaļdziesmas” (1996.), bet viņa 75. dzimšanas dienā Bolderājas baznīcā tika atskaņota paša sacerētā „Lībiešu mesa”. Viņš gādāja arī par to, lai ansamblim vienmēr būtu vadītājs, lai dziedātāji nezaudētu prieku, kopā sanākot mēģinājumos un braucot uz daudzajiem koncertiem, un, lai viņiem būtu dziesmas, kas patiktu un būtu saprotamas gan pašiem, gan klausītājiem, jo pāri visam bija virsuzdevums – lībiešu valoda. 

Dz.Kļaviņa devums lībiešu kormūzikā ir ne tikai daudzas jo daudzas tautasdziesmu apdares, oriģināldziesmas, kuras balstītas tautas mūzikā, bet arī – un vēl jo nozīmīgāk – milzīgais izpētes darbs un iedziļināšanās vēsturiskās kopsakarībās, kas ļauj vērtēt lībiešu muzikālo mantojumu jau zinātniskā skatījumā.

Ģirts Gailītis

Ģirts Gailītis (dzimis 1972.gada 6.maijā, Rīgā) 1990.gadā absolvējis E.Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas klasi, Latvijas Mūzikas akadēmijā mācījies prof. J.Dūmiņa kordiriģēšanas klasē, studējis Šveicē baroka interpretāciju J.E.Gardinera meistarklasēs. Kopš 1991.gada bijis vairāku koru diriģents un kormeistars (Pali, Daile, Namejs, Amula u.c.), profesionāls dziedātājs (kamerkoris „Ave Sol”, Rīgas Doma zēnu koris), sabiedrisko organizāciju darbinieks. Arī Dziesmusvētku biedrības valdes loceklis (2011-2014). Lībiešu kormūzikas pētnieks, 2007.gadā dibinājis Salaspils jaukto kori „Lōja”, kurš par savu ceļu izvēlējies lībiešu kormūzikas un kultūrvēsturisko vērtību izpēti un popularizēšanu. 2012.gadā bijis iniciators lībiešu dziesmu svētku tradīcijas atjaunošanas procesā, 2012., 2015. un 2019.gada lībiešu dziesmu svētku mākslinieciskais vadītājs. Vairāku kora dziesmu autors un aranžētājs. Kā lektors veidojis priekšlasījumus vairākās zinātniskās konferencēs Latvijā un ārvalstīs. Paralēli akadēmiskās mūzikas aktivitātēm arī vokālās džeza grupas „Assembly singers” dalībnieks, dažādu pasākumu rīkotājs un vadītājs. 2019.gadā apbalvots ar Igaunijas Republikas Kultūras ministrijas atzinības rakstu par darbu lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma izpētē un popularizēšanā.

Elīna Selga

Dzimusi 1984. gada 11. jūnijā Alūksnē. Muzikoloģe. Pēc J. Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas absolvēšanas turpina studijas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un šobrīd abās minētajās mācību iestādēs strādā par mūzikas teorētisko priekšmetu pasniedzēju. Līdztekus dzied Rīgas kamerkorī Ave Sol, kas atspoguļo interesi un mīlestību uz kormūziku. Savukārt 13 gadu pieredze Rīgas vokālajā džeza grupā Assembly singers atstājusi lielu iespaidu uz interesi par neakadēmiskās mūzikas žanriem. Savulaik aranžētas populāras melodijas no latviešu estrādes klasikas apcirkņiem gan korim, gan vokālajiem ansambļiem.

Taču 2015. gadā piemoreiz izmēģināta roka līvu tautas mūzikas aranžēšanā. Precību dziesma “Astā veļ” Rīgas vokālās džeza grupas Assebmly singers un instrumentālās grupas Madara Kalniņa vadībā tā izskanēja Līvu dienā Rīgas pilsētas svētku ietvaros. Divus gadus vēlāk- 2017. gadā tapusi oriģinālmūzika korim ar Oskara Looritsa tekstu (Līvõd mō, mis sindõb mō).

Hilda Grīva

Hilda Grīva (dz. Cerbaha) – dzimusi 1910.gadā Kolkas pagasta Sīkragā, mirusi 1984.gada 13.septembrī Ventspilī. Ievērojama lībiešu kultūras darbiniece, mūziķe, diriģente, folkloras vācēja. Skolā gājusi Igaunijā un Mazirbes pamatskolā. Ventspilī mācījusies vijoles spēli pie privātskolotāja. Ventspilī iepazinusies ar lībiešu valodas pētniekiem L.Ketunenu un O.Looritsu, kas palīdzējuši uzsākt studijas Somijā. Tur, Tūsolas tautas augstskolā mācījusies somu valodu, pie ievērojamā somu komponista J.Sibēliusa meitas privāti apguvusi klavierspēli. Studējusi skolotāju institūtā Heinolā, pēc tam jau skolotāju institūtā Jelgavā, to absolvējusi 1934.gadā. Kopā ar P. Dambergu un A. Gūtmani piedalījusies lībiešu mēnešraksta Līvli tapšanā, rakstījusi un tulkojusi no somu valodas. Vēlāk, vienlaikus pati mācoties Ventspils mūzikas skolā, strādājusi par skolotāju Ventspilī, vēlāk arī Talsu mūzikas skolā kā vijoļspēles un klavieru skolotāja. Vadījusi Talsu luterāņu baznīcas kori. Lībiešu folkloras ansambļa „Kāndla” dibinātāja 1972.gadā, ansambļa vajadzībām sacerējusi savas un aranžējusi citu autoru un tautas dziesmas.

1960.gadā piedalījusies Esperanto-latviešu-lībiešu vārdnīcas sastādīšanā.

Margarete Stalte

Margarete Stalte (dzimusi 1902.gadā, mirusi 1978.gadā Vācijā) – Kārļa Staltes meita, lībiešu kultūras darbiniece, diriģente, arī komponiste un dziesmu aranžētāja. 1922.gadā kopā ar tēvu Sīkragā organizējusi un dibinājusi pirmo lībiešu kori. Muzikālo izglītību ieguvusi Igaunijā, vēlāk bijusi mūzikas skolotāja Mazirbes pamatskolā.  Sastādījusi kora dziesmu krājumu „Līvõkīel lōlõd II”, kas izdots 1933.gadā Helsinkos. Tajā iekļautas arī divas M.Staltes oriģināldziesmas „Vȭrol mōl” (Svešumā, K.Staltes vārdi) un „Min igā” (Mans mūžs, K.Staltes vārdi), kas uzskatāmas par pirmajām lībiešu oriģinālkompozīcijām korim. Kopā ar tēvu bijusi arī lībiešu mēnešraksta Līvli izdevēja (no 1933.gada), 1940.gadā kopā ar ģimeni emigrējusi uz savas mātes dzimteni Vāciju.

Kārlis Stalte

Lībiešu: Kōrli Stalte – dzimis 1870. gada 10. augustā Mazirbes Ķesteros. Beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju. Strādājis par ierēdni Rīgā un Liepājā, par skolotāju Dundagā un Mazirbē, par ķesteri un ērģelnieku Mazirbē, bijis lībiešu valodas skolotājs Lielirbē, kā arī mēnešraksta „Līvli” redaktors (1933.-1939.).

K. Stalte rakstījis kopš 1919. gada. Darbi publicēti lībiešu lasāmgrāmatās, kalendāros, „Līvli”. 1924. gadā Tallinā izdots K. Staltes dzejoļu krājums, 1937.-1942. gadā viņa tulkojumā lībiešu valodā Helsinkos izdota Jaunā derība. K. Stalte ir pirmās lībiešu valodas ābeces autors un pirmais Lībiešu savienības vecākais (1923.) Kārļa Staltes dzeja iekļauta arī jaunāko laiku lībiešu dzejas izlasēs.

Aktīva 20.gs. 20. un 30.gadu lībiešu kultūras darbiniece ir K.Staltes meita Margareta Stalte, viņa vadījusi kori Mazirbē, komponējusi dažas dziesmas ar tēva dzeju.

1939.gadā, sekojot savai baltvācu izcelsmes dzīvesbiedrei, izceļojis uz Vāciju. K. Stalte miris 1947. gada 12. janvārī Vācijā, turpat arī apbedīts.

Pēteris Dambergs

16/02/2009, Renāte Blumberga
Pēteris Dambergs piedzima 1909. gada 9. martā Dundagas pagasta Sīkraga Ķeļķos lībiešu zvejnieka ģimenē (līdz 1930. gadiem viņš lietoja savu otro priekšvārdu Alfrēds). Vecākiem Kārlim un Kristīnei Dambergiem bija vēl divi bērni – Arnolds un Vilma, un viņu ģimenē visi runāja lībiski. Pirmā pasaules kara gadus Pēteris pavadīja dažādās vietās Igaunijā (Kuresārē, Hāpsalā un Tallinā). Šeit viņš iemācījās igauņu valodu, kas vēlāk, palīdzot igauņu un somu zinātniekiem, kā arī pašam darbojoties ar lībiešu valodas filoloģijas jautājumiem, lieti noderēja.

Pierakstīt lībiešu valodas paraugus Pēteris sāka, vēl mācīdamies Dundagas pamatskolā. Igaunijas Literatūras muzeja Folkloras arhīvā Oskara Loritsa savāktajā lībiešu valodas etnogrāfiskajā vārdnīcā aplūkojamas kartītes, uz kurām 1923. gada nogalē mazais Alfrēds Dambergs (parakstījies ar inciāļiem A. D.) zīmējis lībiešu sadzīves priekšmetus un pierakstījis to nosaukumus. Ar igauņu folkloristu un lībiešu folkloras pētnieku O. Loritsu Dambergs iepazinās, šķiet, 1922. gada vasarā, kad ekspedīcijas laikā zinātnieks apmeklēja arī Ķeļķus. Laikam jau Loritsa ietekmē Dambergs sāka pierakstīt arī lībiešu folkloru – pasakas, sakāmvārdus, dziesmas un mīklas – un sūtīt zinātniekam uz Igauniju. Taču tas ne vienmēr nācās viegli. Piemēram, 1926. gada 27. martā Dambergs rakstīja Loritsam: „Ikš vanā miez kītiz: „Pa veltõ sūdõ mitikš äb liktā!” Ne attõ väggi kaddlist, ku set minõn äb tultõ mingist materialõd jõvamõd.”

1925. gada rudenī pēc Dundagas pamatskolas absolvēšanas Pēteris Dambergs sāka mācīties Valsts Ventspils arodu skolas komercnodaļas 1. speciālklasē. Šeit viņš sāka apgūt arī angļu valodu. Turklāt sākumā pat trīsreiz nedēļā ņemdams privātstundas, jo atšķirībā no skolasbiedriem agrāk to nebija mācījies. Arodskolā bija jāmācās trīs gadi un pēc tam gads jānostrādā praksē, lai saņemtu diplomu un iegūtu rakstveža, veikalnieka un kantorista profesiju. Lai pēc arodskolas varētu stāties universitātē, daži gadi vēl bija jāmācās komercskolā. Pēteris Dambergs būtu vēlējies studēt universitātē, taču vecāki nebija tik turīgi, lai dēlam varētu nodrošināt tālāku izglītību. Bija jāsāk strādāt, un Pēteris kļuva par Ances pagasta valdes praktikantu.

Kamēr jaunais sīkradznieks apmeklēja skolas, arvien ciešāka veidojās Līvu savienības (par tās biedru Dambergs kļuva 1926. gada vasarā) un Somijas radu tautu organizāciju sadarbība. 1928. gada augustā lībiešu jūrmalu apmeklēja Somiskuma savienības Radu tautu nodaļas delegācija, kuras sastāvā bija somu ekonomists, radu tautu aktīvists Irje Jānsons (Yrjö Jahnsson, 1877-1936), kurš kļuva par lielāko privāto lībiešu finansiālo atbalstītāju. 19. augustā ar Līvu savienību tika noslēgts līgums par lībiešu jauniešu izglītošanu, kuru finansēs Jānsons un Somiskuma savienība. Tā rezultātā atbalstu mācībām ieguva Hilda Cerbaha (sākumā Heinolas seminārā Somijā, vēlāk Jelgavas valsts skolotāju institūtā), Pēteris Dambergs un Alise Gūtmane (Jelgavas institūtā), Edgars Volganskis un Mirdza Reinvalde (Ventspils ģimnāzijā). Studijas institūtā Pēteris sāka 1928. rudenī.

Lai gan pēdējos divos gados Irje Jānsons vairs nesniedza finansiālu atbalstu, jaunieši Jelgavas skolotāju institūtu pēc sešu gadu studijām absolvēja paredzētajā laikā – 1934. gada jūnijā. Viņiem lielu atbalstu sniedza skolas vadība un pasniedzēji, kuri jauniešiem sameklēja privātskolēnus. Pēteris kādam pirmā kursa audzēknim pasniedza latviešu valodu, bet meitenes – vācu valodu. Par to viņi stundā saņēma 75 santīmus. Ar šo naudu gan nevarēja segt visus izdevumus, jo mācību gada izdevumi kopā ar inernātu bija 250-280 latu, taču jaunieši priecājās par katru iespēju nopelnīt. 1932. gada rudenī pēc institūta direktora E. Pētersona lūguma Latvijas izglītības ministrija katram lībiešu studentam piešķīra 100 latu lielu stipendiju. Katrā ziņā Dambergs bija apņēmības pilns pabeigt institūtu, lai pierādītu, ka viņš nav lībiešu patriots tikai naudas dēļ, kā viņam to pārmetot Līvu savienības vadība (tolaik tās priekšsēdis bija Mārtiņš Lepste – R. B.).

Neraugoties uz saspringto mācību darbu un pēdējos gados arī privātstundu pasniegšanu, institūta laikā Dambergs paspēja darboties arī lībiešu valodas un kultūras jomā. Piemēram, 1930. gada janvārī viņš rakstīja Loritsam: „Mēs katru nedēļu ejam pie Štālera kunga (Kolkas lībietis) un kaut ko darām lībiešu valodas laukā. Štālera kungs ir liels patriots, un viņš ir arī labs lībiešu filologs.” 1931. gada jūnijā Pēteris Dambergs lībiešu delegācijas sastāvā piedalījās ceturtajā Somugru kultūras kongresā Helsinkos (ceļa un uzturēšanās izdevumus viņam sedza Somiskuma savienība), pēc kura viņš vēl kādas trīs nedēļas uzturējās Somijā.

No Somijas Dambergs atgriezās rosīgs un ar jaunām idejām. Par to stāsta aculiecinieks somu valodnieks Lauri Ketunens vēstulē Irjem Jānsonam: „Kas attiecas uz lībiešu dzīvi, tad vasaras sākumā biju visai pesimistiski noskaņots, vismaz skatoties uz Līvu savienības vadību, kas pati nedara neko un neļauj darīt arī citiem. Vālgamā [D. Volganska – R. B.] un Staltes darbošanos lībiešu labā Lepste necieš ne acu galā, bet viņam pašam nav ne spēju, ne arī gribēšanas aktīvi darboties. Vasaras beigās, kad Pēteris Dambergs (tas Tavs audzēknis) atgriezās no Somijas, kur viņš, starp citu, visai īsā laikā bija iemācījies somu valodu, priecīgs pieredzēju un piedzīvoju ko tādu, ka sāku patiešām ticēt jauno spēkiem. Vālgamā bija noorganizējis sapulces dažos lielos ciemos, un tajās arī minētais jauneklis tik mīļi runāja citiem lībiešu jauniešiem (viņu Lielirbes ciemā uz sapulci bija ap 30), ka vispārējās aizrautības gaismā sāka apspriesties par savas lībiešu jaunatnes biedrības dibināšanu. Šī biedrība pulcinātu visus krasta lībiešus (jaunus un vecus) uz smagu darbu lībiskuma saglabāšanai, tātad uz to, kur Līvu savienība ar pašreizējo vadību nekādi netiecas. Arī Hilda Cerbaha piedalījās sapulcēs un saskaņā ar paradumu sildīja citus ar savām skaistajām dziesmām. (Diemžēl Edgars Vālgamā, trešā cerīgā dvēsele, tad vēl bija Somijā.) Pirmoreiz man bija drošība par to, ka, ja šie jaunieši, izmācījušies par skolotājiem, patiešām nokļūs dzimtajā novadā dzīvot un strādāt par skolotājiem, tad viņi spēs no lībiešu noplakušā, izsusējušā ūdens celt dzīvei jaunus zarus. Īpaši jau Pēteris Dambergs ir daudzsološs jaunietis, kuram ir talants un silts lībieša prāts, lai darītu darbu, par kura veicēju viņš mācās [skolotāju – R. B.].”
Dambergs ar domubiedriem patiešām sāka lībiešu jauniešu savienības izveidi. Tika uzrakstīti statūti un 1932. gada 14. martā iesniegti Jelgavas apgabaltiesā, kur tie tika izskatīti 3. aprīlī. Tomēr statūtos esot bijusi kāda kļūda, tādēļ tie nav apstiprināti. Arī Līvu savienības vadība bija neapmierināta ar šādu jauniešu brīvdomību. Tā nu iecere par jauniešu savienību palika nepiepildīta.

1931. gada nogalē institūta jauniešiem sākās mēnešraksta „Līvli” periods. Jau 1930. gada aprīlī Dambergs rakstīja Loritsam, ka kāds no institūta skolotājiem ļoti gribot, ka lībiešiem būtu pašiem savs laikraksts. Pēteris gan šaubījās, vai tādam laikrakstam būšot lasītāji. Šķiet, šis skolotājs no savas ieceres neatkāpās un pēc nepilna gada, 1931. gada februārī, Dambergs atkal atgriezās pie laikraksta lietas. Īsti nav zināms, kā šī ideja nonāca līdz Somijai, taču 1931. gada rudenī Helsinku Akadēmiskais radu tautu klubs sāka priekšdarbus, lai Jelgavā izdotu laikrakstu lībiešu valodā. Par laikraksta redaktoru kļuva pensionēts lībietis Andrejs Štālers, kurš dzīvoja Jelgavā. Bet par avīzes bezalgas līdzstrādniekiem kļuva Jelgavas skolotāju institūta lībiešu studenti. 1931. gada Ziemassvētkos iznāca pirmais jaunā laikraksta „Līvli” numurs. 1933. gada vasarā, kad jauniešiem institūtā bija palicis pēdējais mācību gads, avīzes redakcija tika pārcelta uz Mazirbi.

1933. gada vasaru Dambergs pavadīja Somijā, lai sastādītu un rediģētu lībiešu valodas lasāmgrāmatu bērniem. Izdevuma izdošanu organizēja Somiskuma savienība un tās Radu tautu nodaļas sekretāre Lēni Vesterinena. Radu tautu nodaļa par to pirmo reizi apspriedās tikai 1932. gada februārī – Vesterinena ziņoja, ka par nodomu izdot grāmatu viņa sarakstījusies ar lībiešiem, kas mācās Jelgavas skolotāju institūtā. Sapulcē nolēma aicināt studentus sagatavot manuskriptu, bet pēc tam lūgt Somugru biedrību to izdot un uzdāvināt grāmatas lībiešiem. Martā par grāmatas sastādītāju tomēr nolēma uzaicināt Pēteri Dambergu vienu pašu.
Jau kopš 1931. gada Ziemassvētkiem somu skolēnu vākto un lībiešu bērniem dāvanām paredzēto naudu Somiskuma savienība nenosūtīja adresātam, bet gan noguldīja tā sauktajā lībiešu palīdzības fondā lībiešu lasāmgrāmatas izdošanai. 1933. gada sākumā tika nolemts, ka naudas uzkrājumi ir pietiekami, lai sāktu grāmatas sagatavošanu un aicinātu uz Somiju Dambergu. Pēteris gaidāmajam darbam gatavojās iepriekš, apdomājot, kādus tekstus grāmatā varētu iekļaut. Viņš lūdza, lai Oskars Loritss viņam no saviem krājumiem aizsūta lībiešu pasakas, mīklas un sakāmvārdus.

Vasarā topošais skolotājs sagatavoja gan manuskriptu, gan noturēja vairākus priekšlasījumus par lībiešiem dažādās Somijas vietās un paspēja arī aizbraukt uz Tallinu uz Igaunijas Dziesmu svētkiem. Lai gan Somijas skolēnu savāktā nauda netika tērēta viesnīcas izdevumiem (Dambergs apmetās pie lībiešu draugiem un atbalstītājiem – pēc plāna viņam līdz 12. jūlijam bija jādzīvo Lahti vasaras tautskolā, no 13. līdz 18. jūlijam Tirvē (Tyrvää) pie žurnālista Prusi, no 19. jūlija līdz 5. augustam Tūsulas tautskolā pie tās vadītāja I. Lensiluoto, bet no 6. līdz 20. augustam Raumā pie mākslinieka J. Karhulas), tomēr Pētera Damberga ceļa un uzturēšanās izdevumiem, kā arī honorāram tika iztērēta aptuveni trešā daļa savāktās naudas. Tādēļ Radu tautu nodaļa nolēma piedāvāt manuskriptu attiecīgām Somijas zinātniskajām biedrībām. Somugru biedrība par grāmatas izdošanu tomēr neieinteresējās. 1934. gada februārī manuskripts jau atradās izdevniecībā WSOY, lai tā veiktu iespieddarbus par Somiskuma savienības līdzekļiem. Tomēr šķiet, ka arī šī izdevniecība būs atteikusies no manuskripta, jo grāmatā norādīts, ka tā iespiesta Somu literatūras biedrības izdevniecībā. 1934. gada septembrī korektūras jau bija gatavas (tās Dambergs vēl paspēja izskatīt pirms došanās dienestā), un 1935. gada sākumā grāmata „Jemakīel lugdõbrāntõz skūol ja kuod pierast” beidzot ieraudzīja dienasgaismu. Februāra beigās armijā savu grāmatu saņēma arī tās autors.Somiskuma savienība jau bija iecerējusi, ka pēc obligātā karadienesta beigām Dambergs sagatavos lasāmgrāmatas otro daļu, taču šis plāns palika nerealizēts.
1935. gada 14. jūnijā Pēteris Dambergs Skolu departamentam iesniedza lūgumu izvērtēt mācību grāmatu (šāda kārtība attiecās uz pilnīgi visām grāmatām) un izsniegt atļauju tās lietošanai lībiešu valodas stundās jūrmalas skolās, taču atļauja netika dota. Mācību grāmatu izvērtēšanas komisija 1935. gada 26. jūnija sēdē atzina, ka grāmata nav derīga izmantošanai skolās tās vienpusīgā, Latvijas dzīvei un idejai pilnīgi svešā satura dēļ. Tad Somiskuma savienība nolēma grāmatu bez maksas izplatīt lībiešu bērniem lasīšanai mājās. Problēma bija arī tā, ka grāmata bija izdota ārzemēs – kopš 1934. gada Latvijā bija spēkā nosacījums, ka skolās var lietot tikai Latvijā izdotās grāmatas. Grāmatas lietā tika iesaistīti Somijas un Latvijas diplomāti. Galu galā atļauja izmantot grāmatu skolās tika izsniegta tikai 1938./1939. mācību gadā.

1934. gada 29. septembrī sākās Pētera Damberga dienests Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Pēc atvaļināšanās 1935. gada 23. augustā jaunais skolotājs turpināja darbavietas meklējumus, ko bija iesācis jau dienesta beigu posmā. Viņš bija iesniedzis dokumentus Ventspils (skolotāja vietai jebkurā lībiešu ciema skolā) un Talsu apriņķī (skolotāja vietai Ģipkas skolā), taču veltīgi. Beidzot, piepalīdzot bijušajiem pasniedzējiem Jelgavas institūtā, ar 1935. gada 1. oktobri Pēteris Dambergs dabūja pagaidu skolotāja vietu Zaļenieku sešklasīgajā pamatskolā (1936. gada 1. augustā viņu apstiprināja par pastāvīgu skolotāju). Ar 1936. gada 1. oktobri viņu pārcēla par skolotāju uz Bērzmuižas sešklasīgo pamatskolu, kurā Dambergs strādāja, līdz beidzot īstenojās viņa sapnis. 1937. gada 16. septembrī viņš kļuva par Pizes I pakāpes pamatskolas, kā oficiāli sauca Miķeļtorņa skolu, pārziņa vietas izpildītāju.
Uzreiz gan Pēteris Dambergs netika pie lībiešu valodas mācīšanas. Sākumā, lai gan bez attiecīgas izglītības, valodu vēl mācīja ilggadīgais skolotājs Mārtiņš Lepste, jo Dambergs atzina, ka viņš nevēlas otram atņemt iztiku.Pēteris Dambergs Pizes bērniem daudz stāstīja par lībiešiem, un tam bija rezultāti, jo 1938. gada ziemā Pizes skolā lībiešu valodu mācījās par trešdaļu audzēkņu vairāk nekā parasti – “30 bērni pret 15-20 iepriekšējos gados”. Pusgadu pēc darba sākšanas Pēteris savam vēstuļu draugam Loritsam rakstīja, ka skolā viņam iet diezgan labi un ka viņam ir diezgan liela autoritāte kā vecā skolotāja (iepriekšējais skolas pārzinis Jēkabs Bēne, kurš turpināja strādāt skolā – R. B.), tā audzēkņu acīs. Arī cieminieki viņu labi ieredzot. „Tagad starp skolēniem esmu veicis brangu propagandu par lībiešu valodas mācīšanos, par folkloras vākšanu un arī par seno lietu vākšanu. Kad man būs laiks, tad pats sākšu vākt folkloru.” Pēc tam, kad 1939. gada janvārī Lepste sāka strādāt Užavas bākā, Pēteris Dambergs savā skolā tika arī pie lībiešu valodas mācīšanas.

Dzīvodams Miķeļtornī, Dambergs aktīvāk iesaistījās arī lībiešu sabiedriskajā dzīvē. 1938. gada februārī viņu ievēlēja Līvu savienības valdē par sekretāra vietnieku. Bet speciāli lībiešu tautas nama atklāšanas svinībām 1939. gada 6. augustā Dambergs bija sagatavojis priekšnesumu ar vīru kori. Pētera Damberga iesāktos darbus un ieceres lībiešu jūrmalā pārtrauca Otrais pasaules karš. Pēc kara par lībiešu valodas mācīšanu un citām lībiešu aktivitātēm bija jāaizmirst uz ilgāku laiku.

Pēc 1945. gada Dambergs neilgu brīdi strādāja par skolotāju Mazirbes un Popes skolā. Pēc tam Krūtes un Staldzenes skolā, līdz 1962. gadā viņš pārcēlās uz Katvariem, kur līdz aiziešanai pensijā 1969. gadā strādāja speciālajā internātskolā. Tomēr joprojām Dambergs palīdzēja igauņu valodniekiem lībiešu valodas jautājumos. Piemēram, 1950. gados viņš Igaunijas Zinātņu akadēmijas uzdevumā vairākas vasaras vāca lībiešu vietvārdus. 1963. gadā Igaunijas ZA Valodas un literatūras institūta folkloras sektors vērsās pie Damberga ar lūgumu vākt lībiešu sakāmvārdus. 1964., 1965. un 1970. viņš institūtam kopā iesūtīja 542 sakāmvārdus. 1977. gadā šī paša institūta somugru valodas sektora uzdevumā un valodnieka Tīta Reina Vītso vadībā sāka darbu pie plašas lībiešu-igauņu-latviešu valodas vārdnīcas. Pētera Damberga stāsti par lībiešu tradicionālo kultūru (medībām, zveju, kāzām, alus darīšanu, maizes cepšanu, lībiešu ēdieniem) publicēti 1975. gadā Helsinkos. Tos 1971. gadā Tallinā ierakstīja somu valodnieks Sepo Suhonens.
Pēteris Dambergs pat bija nodomājis 1960. gada vasarā stāties Tartu Universitātes neklātienes nodaļā – viņam bija apsolīts, ka dzimtās valodas eksāmenu viņš varēs kārtot lībiešu valodā. Sapnis par universitāti tomēr nepiepildījās. Tomēr piepildījās cits sapnis. 1972. gadā ar aktīvu Damberga piedalīšanos Rīgā tika nodibināts lībiešu dziesmu ansamblis „Līvlist”, kurā viņš darbojās līdz mūža galam.
Pēc aiziešanas pensijā Pēteris Dambergs dzīvoja Ādažos, kur 1987. gada 25. aprīlī arī mira. Skolotājs apglabāts Baltezera kapos.

Oskars Loritss (Vāldapǟ)

Oskar Loorits (dzimis 1900.gada 9.novembrī Vīlandes apriņķa Suure-Kõpu – miris 1961.gada 12.decembrī Upsalā) – igauņu folklorists, valodnieks, viens no lielākajiem lībiešu folkloras vācējiem un pētniekiem, rakstījis arī dzeju lībiešu valodā. 1926.gadā ieguvis doktora grādu Tartu universitātē. Kopš 1927.gada šīs universitātes docents un igauņu folkloras arhīva vadītājs. Laikposmā no 1920. līdz 1937. gadam devies vairākās ekspedīcijās pie Kurzemes lībiešiem, pierakstījis folkloras paraugus, dziesmas, ticējumus (izdots Helsingfors, 1926), piedalījies lībiešu lasāmgrāmatu sastādīšanā, uzrakstījis vairākus dzejoļus lībiski. Upsalas un Helsinku universitātes arhīvos atrodami viņa ekspedīciju atskaišu materiāli un unikāli fonogrāfa ieraksti ar lībiešu teicēju balsīm. Tā kā bijis apveltīts ar gaišu matu krāsu, lībiešu iesaukts par Vāldapǟ (Baltgalvi). 1937.gadā saņēmis liegumu iebraukt Latvijā, jo valdošās aprindas latviešu ultranacionālisma uzplaukuma laikā uzskatīja viņu par kaitīgu elementu, kurš veicina lībiešu tautas pašapziņas augsmi, kas nav salāgojama ar K.Ulmaņa uzņemto kursu uz visa nelatviskā latviskošanu. Padomju okupācijas laikā emigrējis uz Zviedriju, kur strādājis Upsalas universitātes folkloras arhīvā.

Uļi Kīnkamäg

(Uldriķis Kāpbergs) – (dzimis 1869.gada 25.martā Pizes (Miķeļtorņa) Buntikos, miris 1932.gada 1.jūnijā Ventspils cietumā) – lībiešu zvejnieks, izglītojies mājās, sabiedrisks darbinieks, rakstījis arī dzejoļus, kuri publicēti galvenokārt mēnešrakstā „Līvli”. Dzeju rakstījuši arī viņa dēli Jānis un Pēteris. Pats Uldriķis bijis gana spīva rakstura, uzskatījis, ka lībieši nav pakļauti nevienai valstij, klaji ignorējis Latvijas varas iestāžu prasības, atteicies maksāt nodokļus, par ko vairākas reizes vests uz tiesu, ievietots trakonamā, gan arestēts un nogādāts Ventspils cietumā. Ieslodzījumā sarakstījis vairākus dzejoļus (īpašs veltījums Oskaram Loritsam – „Uļi Kīnkamega dziesma no trako nama Vāldapē jaunskungam”, 1922). Iesaukts par lībiešu ķēniņu. Kā vēsta nostāsts, tad brīdī, kad Latvijas varas pārstāvji viņu nākuši arestēt un vest uz Ventspili, Kāpbergs atteicies pats kāpt transportā un policisti to dabūjuši nest uz mašīnu. Tad viņš esot skaļi saucis, lai ļaudis skatās, kā latviešu bauri līvu ķēniņu uz rokām nēsājot. Pēc citām ziņām viņš sevi pats tā dēvējis, atsaucoties uz kādiem viņa senčiem it kā piešķirtiem brīvlaišanas dokumentiem.

Karl Pajusalu (Ķempi Kārl)

Karl Pajusalu (Ķempi Kārl) – dzimis 1963.gada 20.jūnijā Pērnavā. Igauņu valodnieks, pedagogs, dzejnieks. Tartu Universitātē studējis igauņu valodu un literatūru, pēc tam mācījies Igaunijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta aspirantūrā somugru valodas. 1992.–1996. gadā bijis igauņu valodas lektors Turku Universitātē (Somija). Turpat studējis doktorantūrā somugru valodas un 1997. gadā ieguvis doktora grādu ar pētījumu par lingvistiskajiem kontaktiem un darbības vārdu variācijām Dienvidigaunijas Karksi izloksnē.

Bijis Tartu Universitātes igauņu valodas docents, kopš 2000. gada – igauņu valodas vēstures un izlokšņu profesors. 2011. gadā ievēlēts par Igaunijas ZA akadēmiķi, 2015. gadā – par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli. 2016. gadā Pajusalu piešķirts LU Goda doktora nosaukums.

Pajusalu vecvecāku mājas atrodas Pērnavas apriņka Tahkurannas ciemā pie Rīgas jūras līča – apgabalā, kas piekļaujas Salacas lībiešu vēsturiski apdzīvotajām teritorijām un, iespējams, senatnē ir iekļāvies senajā Metsepoles novadā, kas rosinājis viņā pastiprinātu interesi par lībiešiem un plašāk par Latvijā dzīvojušajiem somugriem, īpaši igauņu valodas saliņām. 2009. gadā iznāca kopā ar Eberhardu Vinkleru sastādītā Salacas lībiešu valodas vārdnīca. Patlaban abi pētnieki strādā pie Salacas lībiešu valodas gramatikas. Vienlaikus Tartu universitātē K.Pajusalu vada zinātnisku projektu lībiešu valodas kopējās gramatikas izstrādei.

Karls Pajusalu ir Starptautiskās lībiešu draugu biedrības valdes loceklis, regulāri piedalās lībiešu pasākumos un popularizē lībiešus, lībiešu valodu un kultūru dažādās valstīs. Īpaša Pajusalu darbības šķautne ir ar pseidonīmu Ķempju Kārlis tapušās dzejas publikācijas Salacas lībiešu valodā – 2013. gadā iznākusī grāmata Salats joug kolm aģa (Salacas upes trīs krasti) kļuva par pirmo grāmatu šajā lībiešu valodas dialektā. Viņa dzeja iekļauta arī bilingvālajā dzejas krājumā Trillium, kas iznācis 2018.gadā un saņēmis Latvijas literatūras gada balvu.

Avots: livones.net